Šodien nezvani, šodien neraksti,
nesteidzini laiku,
ļauj miķelīšu burvību baudīt.
Šodien neprasi, šodien nelūdz,
ļauj vienam ar sevi pabūt.
Ar debesīm un mākoņiem,
ar kļavu lapām, ūdeņiem,
es saplūst kopā gribu.
Šodien es gribu aizmirsties
un lēniem, klusiem soļiem
iegrimt pīļu skaņās ūdens maigajā simfonijā,
paslēpties uz mirkli.
Vai tu to nesaproti?
Šodien nezvani,šodien neraksti,
bet tas dullais telefons vienā laidā zvana.
Aptracis nu viņš.
Bet es starp debesīm un zemi,
starp ūdeņiem un kokiem
klusus solīšus speru.
Tik klusus, cik varu,
lai lietus lāses nenotrauktu salnas nenokostajā zālē.
Tu zvani, tu raksti,
bet es to nedzirdu, es gribu saplūst,
ar rudens krāšņumu,
ar ūdeni, putniem.
Es gribu saplūst ar veciem muižas mūriem.
Vien laiks, tas laiks
tik nepielaužami rit.
Kā gribas apstādināt to un izjust -
es - daba, es - lapas,
es - Dievs.
Bet, ja piezvani, saki, ko gribi!
Ātri kā vējš, kas maigi noglāsta man vaigu.
Tu nezvani, tu neraksti,
tu neprasi, kā iet.
Es gribu saplūst, es gribu izgaist
un ar kokiem, zāli vienā valodā runāt.
/Arvīds,Arviduška/