Pēc daudziem aizmirstības gadiem mēģinām atgriezt fundatores pieminekļa seno godību.

Šogad kāds krietns Atašienes meistars veica nebūt ne vieglu, smalku darbu un salaboja krustu. Beidzot tas ir atguvis savu apsūbējušo, bet joprojām majestātisko krāšņumu.

Ziedojot biķeri, fundatore ir izteikusi vēlēšanos, lai viņu atceras savās lūgšanās.

Tagad, kad esam atraduši dāmas kapavietu, mēs varam viņas vēlēšanos izpildīt. Tāpēc, ja gadās būt tuvumā, nepaejiet garām, bet veltiet klusu lūgšanu nepelnīti aizmirstajai labdarei. Un, ja rokās ir lieks ziediņš vai svece, izgreznojiet ar to dāmas kapu.

Par labdares personību pagaidām zināms gaužām maz, bet viņas labo darbu piemiņa mūsu baznīcā dzīvo vēl šobaltdien.