Pērkona krusts.

Pērkons ir viens no vecākajiem senču dieviem un tiek dēvēts arī par Veco tēvu. Latvijā Pērkona krusts sastopams jau no 3. - 4. gs. izrakumos atrastajās lietās. Agrajā dzelzs laikmetā tas attēlots, piemēram, latgaļu bronzas rotās un somugru cilšu emaljētajās saktās. Vēlajā dzelzs laikmetā rakstam parādās jau daudz dažādu atvasinājumu un ir sastopami dažādi krāšņi varianti.
Šai zīmei ir vairāki nosaukumi - svastika, ugunskrusts, Pērkona krusts, vai zarukrusts. Viens no vecākajiem rakstiem, kas sastopams daudzu tautu un it īpaši baltu ornamentikā. Šai zīmei ir ļoti daudz variantu.
Latviešu folklorā pērkona zīme simbolizē gaismu, uguni un dzīvību. Senās baltu ciltis to uzskatījuši arī par saules zīmi, kas attēlo Saules kustību, enerģiju, tās vīrišķo spēku.
Pasales kultūrā zīme tiek saistīta ar četriem pamatspēkiem, debess pusēm, kustību, enerģiju, veiksmi, spēku un laimi.
Ugunskrusts veidojies no diviem krustotiem zibeņiem. Lietots kā ļaunuma atbaidītājs un pasargātājs no nevēlamām dabas parādībām.
Šis ir arī Laimas krusts - piesaista laimi un atvaira nelabos spēkus.