… Ba, bam! Ba, bam! Grandēja pērkons melnajās debesīs, dusmīgs kā vectēva sarauktā piere, aplūkojot zaķu pa ziemu apgrauztās pērn stādītās ābelītes… Tas bija vakar… Šodien viņi gulēja pēc lietus vēl smaržojošajā zālē rokas stiepiena attālumā viens no otra un lūkojās zilās kā jūra debesīs, mēģinot saskatīt dažādus veidolus baltajos mākoņos... Tikai pirkstu gali viegli ik pa brīdim abiem saskārās – es tevi jūtu…

Vasaras pļavu un pērkona smarža - Rudzu rozīņu maize!