18.05.2025
1 Fénykép • 18. máj 2025 16:02
Stāsts: "Piramīdas klusums"
Kādā pavasara rītā, kad rasa vēl gulēja uz pienenēm un gaisā virmoja pirmo lapu zaļums, zēns vārdā Jānis izgāja laukā. Viņš bija paņēmis līdzi dažas koka līstes, ko bija atradis šķūnītī. Viņam nebija konkrēta plāna — vien vēlme būvēt kaut ko neparastu.
Viņš lika līstes kopā, vienu pie otras, līdz radās forma. Ne gluži telts, ne gluži māja. Kaut kas starp sapni un simb...TovábbStāsts: "Piramīdas klusums"
Kādā pavasara rītā, kad rasa vēl gulēja uz pienenēm un gaisā virmoja pirmo lapu zaļums, zēns vārdā Jānis izgāja laukā. Viņš bija paņēmis līdzi dažas koka līstes, ko bija atradis šķūnītī. Viņam nebija konkrēta plāna — vien vēlme būvēt kaut ko neparastu.
Viņš lika līstes kopā, vienu pie otras, līdz radās forma. Ne gluži telts, ne gluži māja. Kaut kas starp sapni un simbolu — neliela piramīda. Viņš nezināja, kāpēc tieši tā. Tikai juta, ka tai jābūt. Kad viņš pabeidza, viņš apsēdās zālē, starp pienenēm, un skatījās uz savu radījumu.
Kāds kukainis uzkāpa uz vienas līstes, vējš to viegli šūpoja, un Jānim šķita, ka piramīda elpo. Tā nebija tikai konstrukcija. Tā bija vieta. Klusuma vieta.
Nākamajās dienās viņš atgriezās pie tās atkal un atkal. Dažreiz viņš vienkārši sēdēja. Citreiz viņš stāstīja piramīdai noslēpumus vai sapņus. Un vienmēr, kad viņš runāja vai klusēja, viņš juta, ka piramīda klausās.
Un tā, nemanot, šī vienkāršā konstrukcija kļuva par viņa svētvietu. Nevis no reliģijas vai pienākuma, bet no sirds. Koka piramīda – starp pienenēm, lapām un debesīm – kļuva par tiltu starp viņu un pasauli, kāda tā vēl tikai veidojās.
Un viņš saprata – pat vissīkākā būve, ja celta ar dvēseli, var kļūt par templi.
-
