Es Tavs trakais dons Kihots.
Samtaini maigs rīta pieskāriens
Kā pienenes pūkas nejaušs lidojums,
Sirds vibrācijās sastindzis laiks
Starp „Būt, vai nebūt!”
Es Tavs izmisušais Hamlets!
Es Tavs trakais dons Kihots!
Tu mana zvaigžņotā gudrības debess,
Tu mana daiļā dāma, ko apsargā pūķis, -
Esmu gatava cīnīties!
Par Tevi, par zvaigznēm, par patiesību
Par Mīlestības templi katrā no mums.

Tu lido tik augstu,
Manai sirdij kā pienenes pūkai
Tevi neaizsniegt.
Bet es cenšos – atraujos, ceļos,
Bet iestrēgstu zemē atkal un atkal...

Kā maigs magnēts – neizprotams
Tu pievelc mani kā kniepadatu mazu,
Man gribas piekļauties Tev,
Man gribas izšķīst Tevī,
Izlīt Tavos kapilāros,
Uzsūkties Tavā ādā,
Būt Tavā
Ieelpā un izelpā,
Ikvienā Tavā
Sirdspukstā.
Līga Slišāne.