Pie tavām kājām pieglaužas ziedi,
Lielceļa gurdums kad tevi klāj.
Kad savas mājas kļuvušas svešas,
Un sirdī atvadas tu viņām māj.
Pie taviem matiem pieglaužas vējš,
Viļņi, kā mierinot, pretī tev skrien.
Dodoties tālumā, svešajā zemē,
Kur cilvēks mājās savās nav lieks.
Pie tevis glaužas bērnības atmiņas,
Dzimtās mājas, kur pagājis mūžs.
Zem kājām vijoties gājputnu ceļam,
Atvadu asarās acis tev mirkst.
Pie tevis glaužas mīlestība tava,
Sveša starp savējiem un svešiem tuva.
Auklēta, lolota, sirdsdzīlēs slēpta,
Kā viss tavs mājās atstātais mūžs.
/Egils Dambis/