Dievīgs smaids, pieskāriens maigs,
Kā villainē biezā tin gurstošu sirdi.
Skatiena siltumā sirds ledus kūst,
Un dvēselē ienāk sengaidīts miers.
Debesu eņģelis vai mīloša sieviete,
To nesaprast prātam, nesaprast man.
Sirds nenogurst tiekties uz otru sirdi,
Kad dvēseļu valodā sarunas skan.
Vai sieviete var būt ar eņģeļa sirdi,
Vai sūtnis no debesīm kā sievietes nāk?
To nesaprast prātam, nesaprast man,
Jo ledus kūst sirdī, dvēselē iestājas miers.
Mīloša sieviete un debesu eņģelis,
Abi kā mīlestība atnāk uz zemes.
Ar dievīgu smaidu, pieskārienu maigu,
Sirds ledu kausēt, mieru dvēselē nest.
/Egils Dambis/