Man jautāja mīlestība - ''Kur steidzies, puisi?''
''Tavu dienu svinēt, pa kājām nemaisies,
Visi svin, visi līksmo, atzīstas, bučas sniedz,
Apsveic viens otru, viss mīlestībā virmo!''

''Vai Tu tam tici?'' - mīlestība neatlaižās,
''Kā lai neticu, kā milzīgs bums tas gāžas pār mani,
Spožs, salds, sevī ievelkot, visiem līdzi aicinot,
Kas vispār tāda esi, tik necila?''

''Izcilai esot, tikai ārēji necila esmu,
Ne spožumā glancētā, pliekanos vārdos,
Zvērestos, solījumos, muļķīgos pierādījumos,
Es vienkārši esmu, biju un būšu vienmēr.''

''Viss pasaulē caur mani ir radīts, arī pasaule pati,
Bez dienas īpašas no dzimšanas katrā jau dzīvoju,
Pret visu, kas apkārt, ko prāts vien spēj aptvert,
Vien pašu bailes nejūtot redz necilu mani.''

''Atver sirdi, nomet bailes, neskrien ar pūli, puisi,
Neesmu veikalu skatlogos, svētkos spožos,
Bezgalīgā daudzumā redzēsi, atverot sevi,
Tik daudz, ka katram kam trūkst varēsi dot.''

''Mani nav jāpierāda, man nevajag godu,
Es vienkārši esmu ikvienā un visur,
Viss ietver mani, viss ir Tevī pašā,
Tikai nebaidies, atveries - un dalies...''
/Egils Dambis/