Vairogs un zobens



Mans prāts ir mans vairogs un zobens ass,
Ja dvēseles ziedus man postīt kāds nāk,
Ja sirdī brist cenšas ar dubļainām kājām
Un mēslus savus atnest sev līdzi.

Neesmu miskaste visiem tiem mēsliem,
Ko stāsta par sevi vai otru man cits.
Apklusti - Saku! Es nevēlos dzirdēt,
Kā, tiesājot citus, sevi tiesā tu pats.

Neesmu es avots priekš ļaunām sirdīm,
Kas vēlas, lai atbalstot jūtu tām līdzi.
Tad sirdij es lieku prāta vairogu priekšā,
Un sarkasma zobens kļūst ļoti ass.

Mans dvēseles dārzs ir atvērts ikvienam,
Un sirds mana, otru apskaujot, sveic.
Ja nāk tā ar gaismu un labām domām,
Vairs neliekot rokā man zobenu ņemt.
/Egils Dambis/