Zvaigžņu vējš ietin mākoņu gubas,
Kad sešstrūrains mēness raugās uz mani,
Kā gribēdams pateikt - ''Ko vientuļš te stāvi,
Un gudro par dzīvi, kad nomācies laiks?''

''Mani kā Tevi, šonakt zvaigžņu vējš ietin,
Tu esi sešstūrains, es tikai vientuļš,
Abi mēs līdzīgi - es cilvēks,Tu mēness,
Abi mēs vieni - un vēl ir šī nakts.

Tu skaties no augšas, es raugos no lejas,
Pa vidu mūs abus zvaigžņu vējš ietin,
Abi mēs vientuļi esam šai naktī,
Un kaut kur vilks pret Tevi, kas kauc.

Dzims jauna diena Tev jāaiziet būs,
Es došos paziņu, un draugu lokā,
Vien zvaigžņu vējš mums atmiņā paliks,
Šajā naktī, kas abus vienoja mūs.
/Egils Dambis/