Saldens mākonis pļavā nolaidies
Jau skatiens šo skaistumu sasmēlies.
Pat darbonis prāts atvaļinājumā manās,
Kad ceļmalā pūkainās galvas klanās.

Rokas noglāsta mīkstos ziedus
Ziedlapas pirkstos ieķeras
Tās uzsmaida pasaulei pēc lietus
Un tavai sirdij pieķeras.

/.../