Esmu sākusi nūjot. Katru dienu nesanāk, bet tomēr. Lai nebūtu jāsoļo uz priekšu un atpakaļ sanāk tāda kā Ziemupes izstaigāšana. Un izrādās – pat ļoti interesanti. Eju pa ceļu, pa kuru neesmu gadu desmitus braukusi un priecājos par iztīrīto grāvi. Sācies nopietns pašvaldības ceļa remonts. Līdz šim to pa savam darījuši vien bebri.
Eju tālāk un atkal viena maza celiņa abas puses sakoptas. Apkārtējie lauki glīti apsēti. Visa ceļa garumā atstātas vien divas mežābeles. Tātad - mēs par skaistumu! Ceļš mani ved garām mājai, kur saimnieko jaunie. Jaunie tādā izpratnē, ka uz vecvecāku māju dzīvot atnākusi mazmeita ar ģimeni. Māja tik sakopta, ka prieks skatīties un sētā karogmastā plīvo karogs.
Soļoju vien tālāk un te ieraugu no jauna apmežotu, citam mērķim nederīgu lauka malu, iztīrītu, sakoptu birzi. Eju pa ceļu, kur liela grāvja mala izzāģēta, bet dižojamies atstāti vareni kadiķu krūmi. Un tā soļojot gribas smaidīt un teikt – tie ir labi cilvēki !
Jā, tie, kuri te pielikuši roku, tie tiešām ir labi cilvēki!