Ventspils Zvejniecības muzeja dibinātājam – Andrej
6 Fénykép • 14. máj 2020 15:06
Ventspils Zvejniecības muzeja dibinātājam – Andrejam Šulcam 110
Andrejs Šulcs – spēcīga, mērķtiecīga un mākslinieciska personība, kas savā dzīvē pārsteidz ar iedomājami nereālu sapņu piepildīšanu. Savulaik Imants Ziedonis “Kurzemītē” dižo jūrmalnieku nosauca par trešo tēva dēlu, jo “viņš ir ļoti jocīgs - vienmēr fantazē, izdomā kaut ko, kas nav paredzēts ne tāmēs, ne normatīvos, ne plānos”. A...TovábbVentspils Zvejniecības muzeja dibinātājam – Andrejam Šulcam 110
Andrejs Šulcs – spēcīga, mērķtiecīga un mākslinieciska personība, kas savā dzīvē pārsteidz ar iedomājami nereālu sapņu piepildīšanu. Savulaik Imants Ziedonis “Kurzemītē” dižo jūrmalnieku nosauca par trešo tēva dēlu, jo “viņš ir ļoti jocīgs - vienmēr fantazē, izdomā kaut ko, kas nav paredzēts ne tāmēs, ne normatīvos, ne plānos”. Andrejs Šulcs dzimis 1910. gada 14. maijā Ventspils novadā Miķeļtorņa "Olmaņos" latvieša Friča Šulca no Zlēkām un lībietes Annas ģimenē. Mācījās Miķeļtorņa skolā, pēc tam Ventspils ģimnāzijā. No 1930. gada līdz 1938. gadam studēja glezniecību Latvijas Mākslas akadēmijā profesora Vilhelma Purvīša dabasskatu mākslas darbnīcā. Pēc kara sāka strādāt Ventspils 1. vidusskolā, kur vadīja rokdarbu darbnīcu un bija 12. klases audzinātājs, paralēli sāka veidot Venstpils Zvejniecības muzeju un kļuva par tā pirmo direktoru. Nodzīvojis garu mūžu līdz pat 2006. gada 25. novembrim. Šulcs bija atzīts gleznotājs. Zēģeļlaiviņa, ar kādu burājis A. Šulca tēvs, kuģi, jūra, piekrastes ainavas, zvejnieku portreti – tās ir mākslinieka pamattēmas visa mūža garumā. “No mazām dienām sāku zīmēt ar ogli uz malkas pagalēm. No tēva dabūju brickas – apķērnājis visu malku ar oglēm... Tad viņš man nopirka tāfeli un grifeli, kādas toreiz skolā bija...” A. Šulcs ir gleznojis arī Kārļa Ulmaņa portretu, bet laiki mainījās un ar līmes krāsām virsū tika uzgleznota Daugavpils, lai, kad pienāks laiks, var nomazgāt. Vienreiz okšķeris pamanījis, ka vienā maliņā pamazgājies nost un teica, ka darbs būšot jāved uz ekspertīzi. Tad Šulcs ātri uzgleznojis virsū Abavas senleju. Darbojoties muzeju jomā, viņš daudz laika veltīja novadpētniecībai un etnogrāfijai. 1963. gadā A. Šulcu uzņēma par Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta ārštata zinātnisko korespondentu Latvijas etnogrāfijas specialitātē. Jau bērnībā, pateicoties Krišjānim Baronam, viņam radās interese par senatni un etnogrāfiju. “Viņa ietekmē manī jau skolas gados radās interese par tautas vēsturi, gara mantu vākšanu, senatnes pētniecību. Biju toreiz desmit vienpadsmit gadu vecs puišelis, skolotājs mums deva uzdevumu vākt latvju dainas. Tā nu sagadījās, ka man un vēl vienai manai klasesbiedrenei bija izdevies savākt par visiem vairāk. Tā mums par atzinību bija tas gods braukt uz Rīgu un pašiem nodot dainas Krišjānim Baronam”- atceras Šulcs. 1945. gada jūnijā, Šulcs sāka organizēt Ventspils zvejniecības muzeju no nekā – ar lielu gribu un neatlaidību. Šulcs bija zvejnieka dēls, kurš bērnībā ar tēvu gājis zvejā, trīs reizes jūrā zvejā slīcis un, tādēļ zina seno zvejnieku briesmu pilno dzīvi. Viņš bija nospraudis sev mērķi – visiem iespējamiem līdzekļiem radīt zvejniekiem ievērības cienīgu muzeju. Tad, kad ar neizsakāmām grūtībām sāka ierīkot tagadējo Piejūras brīvdabas muzeju, Šulcs par savu naudu pirka eksponātus (alga viņam bija 100 rubļu), maksāja par transportu. Kā Šulcs raksta savā dienasgrāmatā “Cik pusstopu šņabja nav izmaksāts pie šī muzeja tapšanas, ja tos saliktu kopā, būtu krietns zirga vezums.” Kad Šulcs sāka veidot muzeju, daudzi cilvēki viņam aiz muguras esot teikuši – tas fantasts Šulcs tur taisa neredzētus brīnumus. Šulca moto bija Raiņa vārdi “Lai ir grūti vajag spēt, stipram būt, uzvarēt!” 1954. gada 14. maijā tika dibināts Ventspils Zvejniecības muzejs, bet oficiāli atklāts publikai, tikai 1962. gadā. Arī Mazbānītis, ar kuru visiem tā patīk vizināties, pastāv pateicoties Šulca kunga pūlēm. Kad pēc nepilniem pieciem gadiem Zvejniecības muzeju pievienoja Ventspils pilsētas muzejam, un pēc Šulca domām – pazemināja par filiāli, viņš sāka organizēt Rietumu baseina zvejniecības muzeju Jūrmalā. “Ko nepaspēju pie Ventas, tas jāpaspēj pie Lielupes!” – šī devīze Šulcam bija vislabākās zāles veselības pasliktināšanās posmā, un par šo iespēju viņš bija bezgala laimīgs. 1997. gadā apbalvots ar V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, bija Valsts Kultūrkapitāla fonda mūža stipendiāts par mūža ieguldījumu kultūras un mākslas attīstībā. Šulcam pa dzīvi ejot klāt vienmēr bija vectēva reiz sacītie vārdi: “Dziļās bēdās nenokar galvu un negaudo, bet ieskaties saulē un visu pārciet ar smaidu!”
A. Šulcs. Gads nav…
Laivu nogādāšana muz…
Zvejniecības muzeja…
Ventspils māksliniek…
1932. gads. Mākslin…
A. Šulcs. Buru laiv…