Tu atvērties spēji kā lotosa zieds,
Kā ābele maijā skaisti, kad zied.
Ticībā, cerībā, mīlestībā savā,
Ka šoreiz būs citādi, nesāpēs vairs.

Cerēji, ticēji, mīlēji kvēli,
Kā smaržīga roze skaisti, kad zied.
Sievietes būtībā, sievišķībā savā,
Kas tikai sievietei laimi var sniegt.

Nobira ziedi ābelei salnās,
Novīta sirdī lotosa zieds...
Iemīta dubļos vēl smaržo roze,
Bez ticības, cerības uzziedēt reiz.

Nebija citādi, sāpēja atkal,
Sievišķībā aizvēries izslejot ērkšķus.
Ticībā zudušā, mirušās cerībās,
Mīlestībā smaržo vēl rozes zieds.
/Egils Dambis/