Mīļa, es kautrējos vārdos to pateikt,
Bailēs Tevis atraidīts tikt.
Es nemāku vēstuli rakstīt,
Uz papīra, kas izlikta ir...
Tāpēc rakstu Tev vēja šalkoņā liegā,
Rakstu rudens sārti krītošās lapās,
Rakstu saulstaru mirdzumā spožā,
Šo mīlestības vēstījumu,
Rakstītu Tev....
Rakstu par mīlestības liesmu un ilgām,
Par siltumu sirdī satiekot Tevi,
Rakstu par šaubām un vilšanās bailēm,
Par to, cik mīļa, esi Tu man!
Tā ir vēstule rakstīta domās,
Katrā tēlā saskatot Tevi,
Tā ir vēstule klusa bez vārdiem,
Vēstule, kurā pateikts tik daudz.
Vai saņemsi,- nezinu rakstot...
Šo vēstuli nāk, kas no sirds.
Nezinu vai sajust to spēsi,
Vai aiznesīs vējš to sev līdz...
/Egils Dambis/