Karalien, mīļā, met plīvuru nost,
Kurš tevi pie troņa lepnībā tur.
Aiziesim abi uz krodziņu mazo,
Kur dzīves garšu tikai var just.

Karalien, mīļā, nokāp no troņa,
Dejot uz klubu atnāc man līdzi.
Naksnīgo ielu laternu ēnā,
Izjūti skūpstu ko vēlos tev dot.

Nebaidies, karalien, par savu troni,
Augstāk par to es pacelšu tevi.
Septītās debesīs, Ēdenes dārzā,
Kur čūska iemāca ābolā kost.

Karalien, mīļā, dzīvojam vienreiz,
Troņi un kroņi - atnāk un iet.
Nebaidies nākt, izgaršot dzīvi,
Kura tev visu, ko vēlies var dot.
/Egils Dambis/ 2015