Smiekli un asaras kritušās lapās,
Vasaras sapņus aizrauj sev līdzi,
Naktsvijoļu smaržu tveicīgās naktīs,
Ķermeņu skūpstus pirms uzausis rīts.

Pienaino miglu, augumus kailos,
Verdošo garaiņu upē kas brien.
No rīta agrumā, nakts skūpstu reibumā,
Pērļainai rasai kad pāri tie skrien.

Smiekli un asaras palika vasarā,
Ķermeņu skūpstos un neprāta reibumā
Kā tāli sapņi, vīzija, noslēpums,
Krāsainās lapās, kas rudenī krīt.

Vēl jau būs vasara, sapņi un asaras,
Tveicīgās naktīs noreibis gaiss,
Ķrmeņu skūpsti un dzirkstoši smiekli,
Sirdī, kad iestāsies vasaras laiks.
/Egils Dambis/