Kā roze atvērties nebaidies,
Tavs ceļš pretī zvaigžņu bezgalībai ved,
Uzdrošinies smaržot, par spīti visam,
Pat ja asara, kā rasa, uz ziedlapas mirdz.
Dvēseles gaismu noslēpt asaras nespēj,
Tā staro no Tevis, kā Eņģeļa nimbs,
Pat, ja kāds centies, iemīt ir dubļos,
Sirds siltums no Tevis, kā liesmiņa kvēl...
Esi kā roze, pat ja rudens lapkritis sirdī,
Sāpīga skabarga reizēm ieduras tajā,
Atmiņu vētrā vēl zibeņo zibens,
Nebaidies smaržot, lai uzvirmo gaiss.
Esi kā roze, ko nesalauž salnas,
Ērkšķi netraucē smaržot, skaistumā starot,
Būt Karaliene priekš sevis un citiem,
Pat ja asara, kā rasa, uz ziedlapas mirdz.
/Egils Dambis/