Divi sapņi savijās vienā

Dažādās pilsētas malās, divi sapņi savijās vienā,
Nav nozīmes nakts stundai vēlai, rets transports, kad brauc,
Vēl rozes var nopirkt, pie mīļotās aizbraukt - durvju zvanu spiest,
Ašu skūpstu atvērtās durvīs saņemot - zināt ka neesi lieks.
Zināt, ka esi gaidīts, ap kaklu vijoties mīļotās rokām.

Mūzikai skanot, uzlūgt uz deju, sveču liesmas, kad deg,
Dejojot sajust, saprast, cik ļoti otrs, šovakar, vajadzīgs Tev,
Kā neizsapņots sapnis, glāzēs sarkanvīns, neizdzerts vēl,
Roku skāvienos dejojot aizmirst uz pasaules visu,
Jūtot, cik otrs gaidīts, nepieciešams, tuvs Tev un mīļš.

Divi sapņi savijās vienā, šovakar tos piepildīt lemts,
Viens otru sajūtot kustībās, ķermeņu saskarē, dejā,
Uguns liesmā skatienā, maigā iekārē, kas deg,
Dziļu mīlestību glāstos. karstos skūpstos paužot,
Krīt aizspriedumu drānas, kas sapnim piepildīties liedz.

Rozēm kautri vaigu griežot, sarkanvīnam glāzēs dzirkstot,
Kā mirklis, vakars diviem sapņiem vienā kļūstot šķiet,
Kad kauns kļūst lieks, grēks nebūtībā aizlaist mirkli,
Kā pasakainu dāvanu, ko likten's diviem sapņiem sniedz,
Lai tie savijoties vienā, uz brīdi, laimīgi var kļūt...
/Egils Dambis/